GBP - Lielbritānijas mārciņa

Apvienotās Karalistes centrālā banka ir Anglijas banka. Kā ceturtā visvairāk tirgotā valūta, britu mārciņa ir trešā visvairāk turētā rezervju valūta pasaulē. Parastie britu mārciņas nosaukumi ir mārciņa sterliņš, sterliņš, kvīds, kabelis un nikers.

Britu mārciņas nozīme
Britu mārciņa ir vecākā valūta, kas joprojām tiek izmantota šodien, kā arī viena no visbiežāk konvertētajām valūtām. Falklandu salas, Gibraltārs un Svētā Helēna ir visas piesaistītas GBP kursam.

Agri valūtas Lielbritānijā
Ar saknēm, kas datētas ar 760. gadu, mārciņa sterliņš pirmo reizi tika ieviesta kā sudraba penss, kas izplatījās pa anglosakšu valstīm. 1158. gadā dizains tika mainīts, un nevis no tīra sudraba, jauni monētas tika izsistītas no 92,5% sudraba un kļuva pazīstamas kā sterliņš. Sudraba pensi bija vienīgā monēta, kas tika izmantota Anglijā līdz 1487. gadam, kad tika ieviests šiliņš, un divus gadus vēlāk, 1489. gadā, mārciņa.

Britu mārciņas banknotes un zelta standarts
Pirmās papīra banknotes tika ieviestas 1694. gadā, ar likumīgu pamatu, kas tika pārvērsts no sudraba uz zeltu. Anglijas banka, viena no pirmajām centrālajām bankām pasaulē, tika izveidota gadu vēlāk, 1695. gadā. Visas sterliņš banknotes tika rakstītas ar roku līdz 1855. gadam, kad banka sāka drukāt veselas banknotes. 20. gadsimta sākumā vairākas valstis sāka piesaistīt savas valūtas zeltam. Tika izveidots zelta standarts, kas ļāva konvertēt dažādu valstu valūtas un revolucionizēja tirdzniecību un starptautisko ekonomiku. Lielbritānija oficiāli pieņēma zelta standartu 1816. gadā, lai gan tā bija izmantojusi šo sistēmu kopš 1670. gada. Sterliņa stiprums, kas nāca ar zelta standartu, noveda pie būtiskas ekonomiskās izaugsmes Lielbritānijā līdz 1914. gadam.

Britu mārciņa un sterliņš zona
Britu mārciņa tika izmantota ne tikai Lielbritānijā, bet arī cirkulēja pa Britu impērijas kolonijām. Valstis, kas izmantoja mārciņu, kļuva pazīstamas kā sterliņš zona, un mārciņa kļuva globāli populāra, turēta kā rezervju valūta daudzās centrālajās bankās. Tomēr, kad britu ekonomika sāka samazināties, ASV dolārs kļuva dominējošs. 1940. gadā mārciņa tika piesaistīta ASV dolāram ar kursu 1 mārciņa pret 4,03 ASV dolāriem, un daudzas citas valstis sekoja, piesaistot savas attiecīgās valūtas. 1949. gadā mārciņa tika devalvēta par 30%, un 1967. gadā sekoja otrā devalvācija. Kad britu mārciņa tika decimalizēta un sāka brīvi peldēt tirgū 1971. gadā, sterliņš zona tika izbeigta. Pēc tam britu mārciņa piedzīvoja vairākus augstumus un kritumus.

• 1976: Radās sterliņš krīze, un Lielbritānija vērsās pie Starptautiskā Valūtas fonda pēc aizdevuma
• 1988: GBP sāka sekot Vācijas markai
• 1990: Lielbritānija pievienojās Eiropas valūtas maiņas mehānismam, taču divus gadus vēlāk no tā izstājās
• 1997: Procentu likmju kontrole kļuva par Anglijas bankas atbildību